Daudzējādā ziņā šī spēle iemieso amerikāņu garu, kas 1800. gadā virzīja rietumu kustību no Misisipi upes, – tā ir amerikāņu gara neapstrādātu kaulu neatlaidību. Dzīve pierobežā bija skarba, bīstama un riskanta – pionieri katru dienu burtiski riskēja ar savu dzīvību. Lai izdzīvotu nepieradinātajos rietumos un uzvarētu izlozes pokerā, cilvēkam bija jābūt prasmīgam savā darbā un jācer, ka veiksme viņam pasmaidīs. Viņam bija rūpīgi jāuzrauga pretinieki un reizēm jābloķē, lai izkļūtu no situācijas. Viņa rīcības rezultāti varēja izrādīties ļoti ienesīgi vai arī viņš varēja zaudēt visu, dažkārt pat savu dzīvību. Dīza pokers bija dabiska izvēle Amerikas rietumu iedzīvotājiem, kuri bija pieraduši riskēt ar visu.
Šī spēle bija evolūcijas procesa rezultāts, kas sākās 19. gadsimta sākumā, kad Amerikā sāka veidoties pokers.
Par to, kad un kur to sāka spēlēt, vēsturnieki joprojām diskutē, tāpat kā par spēles izcelsmi. Vairāki pieņēmumi to saista ar franču spēli “poque” vai, iespējams, ar vācu spēli “pochspiel”. Britu vēsturnieki apgalvo, ka šī spēle ir angļu kāršu spēles “brag” tiešais pēctecis. Vēl citi pētnieki apgalvo, ka pokers attīstījies no sešpadsmitajā gadsimtā Persijā radītās kāršu spēles “as nas”, ko spēlēja ar divdesmit piecu kāršu komplektu, kurā bija piecas kārtis, un kuras noteikumi bija līdzīgi piecu kāršu stud pokera noteikumiem. Tā kā pokera agrīno vēsturi nav iespējams precīzi dokumentēt, tā pirmsākumi, visticamāk, paliks noslēpums.
Tiek uzskatīts, ka pokers Amerikā sāka spēlēt kaut kad 19. gadsimta sākumā, iespējams, Ņūorleānas salonos. No turienes tas izplatījās pa Misisipi un Ohaio upēm, izmantojot komerciālo tvaika kuģu satiksmi. Pēc tam, kad vagonu vilcieni un dzelzceļi virzīja robežas uz rietumiem, pokers turpināja iegūt popularitāti agrīno piedzīvojumu meklētāju vidū. Angļu aktieris Džozefs Krovels (Joseph Crowell) savā 1829. gada dienasgrāmatā un vēlāk 1844. gada grāmatā “Trīsdesmit gadi starp spēlētājiem Anglijā un Amerikā” (Thirty Years Passed Among the Players in England and America) aprakstīja, kā viņš redzēja pokera spēli uz upju kuģiem. Par pokera pirmsākumiem rakstīja arī kāds reformēts spēlmanis Džonatans H. Grīns (Jonathan H. Green) savā 1843. gadā izdotajā grāmatā “Exposure of the Arts and Miseries of Gambling” (“Azartspēļu mākslas un nedarbu atklāšana”). Abi aprakstīja agrīno pokera versiju, kas tika spēlēta ar divdesmit kāršu komplektu (A-K-Q-J-10). Katram no četriem spēlētājiem tika izdalītas piecas kārtis, un likmes tika liktas uz šīm piecām sākotnējām kārtīm bez atmetumiem vai izlozēm. Kad likmju likšana bija beigusies, bankas laimestu ieguva labākās kombinācijas īpašnieks – viena pāra, divu pāru, trijnieku, pilnas zāles (viens pāris un trijnieks) un četrinieku kombinācija. Divdesmit kāršu komplekta ierobežojumu dēļ pirms uzvarētāja paziņošanas bija tikai viens likmju aplis, un tas krietni apgrūtināja blefošanu.
Attīstoties spēlei, tā pārgāja uz trīsdesmit divu kāršu komplektu un pēc tam uz standarta “franču komplektu” ar piecdesmit divām kārtīm.
Ap 1830. gadu vidu kā uzvarētāju kombinācijas tika ieviestas kārtis “straight” un “flush”. Dažus gadus vēlāk radās izlozes pokers, un tas sāka izplatīties rietumu valstu spēļu zālēs. Pirmo reizi izlozes pokers tika pieminēts Bona grāmatas “New Handbook of Games” amerikāņu izdevumā 1850. gadā. Tajā pašā gadā pokera spēlē tika ieviestas “wild cards”.
Līdz ar šiem uzlabojumiem izlozes pokers un vēl viena tā versija, ko sauca par stud pokeru, kļuva par karšu spēlēm, ko izvēlējās karavīri abās pilsoņu kara pusēs. Sākotnēji šo spēli sauca par “stud horse” pokeru, un to spēlēja pie ugunskuriem starp kaujām, un tās popularitāte bija tuva izlozes pokera konkurente. Abas versijas veicina blefošanu, taču stud pokera spēlē nav atļauts izlozēt vai izmest kārtis. Drīzāk dažas no kārtīm tiek izdalītas spēlētājam ar seju uz leju un dažas ar seju uz augšu, lai visi pie galda zinātu dažas no katra spēlētāja rīcībā esošajām kārtīm. Likmes tiek liktas pēc tam, kad tiek izdalīta katra jauna atklātā kārts, un pēc tam, kad tiek izdalīta pēdējā atklātā kārts. Pirmo reizi stud pokers minēts 1864. gada amerikāņu grāmatā “Hoyle”.
Izlozes pokerā visas kārtis spēlētājiem tiek izdalītas ar augšu uz leju, un pēc visu kāršu izdalīšanas notiek likmju likmju likšana. Pēc tam spēlētāji var izmest jebkuru kāršu skaitu un saņemt tādu pašu skaitu kāršu no dīlera. Kad visi spēlētāji ir sakrājuši savas kārtis, notiek vēl viens likmju likmju raunds, un tad tiek paziņots uzvarētājs. Vēlāk, 1870. gadā, tika ieviests džekpota pokers, lai nepieļautu, ka spēlētāji ar sliktām kombinācijām tiek ielozēti bankā, kuru nav iespējams vinnēt. Šajā versijā spēlētājiem, lai uzsāktu likmju likšanu, bija jābūt valmieriem vai labākiem žetoniem. Ja spēlētājam nebija minimālās likmes, lai varētu spēlēt, viņam vajadzēja atmest likmi un zaudēt savu “ante”.
